Ingrīdas stāsts
Dusmīgas neaužam!
“Man nepatīk, ja Lielo Lakatu sauc par vildrānu,” stāstu iesāk Ingrīda. “Drāna no vilnas un tikai? No kā mēteli šūt, kleitu. Bet Lielie Lakati ir maģiski. Jau pats aušanas process – mēs uztinam, uztinam, bet lai kā tas saplānots galvā, uz papīra – nekad nevar zināt, kā izskatīsies rūtī. Un tad, kad ieraugi pirmo – sirds gavilē, process turpinās uz emociju viļņa! To visu tu ieaud lakatā – prieku, labās domas, atmiņas. Lakats kļūst par tavu emociju spoguli. Ja aušanas procesā kas saplīst vai salūst, metam mieru. Dusmīgas neaužam.”
Ingrīda ir pilsētniece paaudžu paaudzēs. Bērnības atmiņās palikusi mamma, pārklājot gultas ar baltām segām. Kad apprecējusies, vīramāte pamanījusi Ingrīdas tiecību uz senatnīgām lietām un uzdāvinājusi savu Lielo Lakatu. Ingrīda klājusi to visur, neredzot kožu izēstos caurumus, līdz pavisam nemanot sākusi aust pati. Nu Lielie Lakati ir katram dzimtas pēctecim. Bez tiem dzīve nav iedomājama.
Mudītes stāsts
“Man nav stāsta!”
Tā saka Mudīte un noslēpjas aiz stellēm. “Mammas pūrs sadega 1944. gadā kopā ar visu pilsētu. Es piedzimu Jelgavas krāsmatās 1946. gadā – pilnīgi bez kāda dzimtas mantojuma. Mamma pirms kara beigusi Zaļenieku skolu – viņas zināšanas un sirdslietas bija ap augu valsti. Bet ne man. Dzīve caur Tukumu aizveda mani uz Limbažiem,” Mudīte sāk smaidīt un acis iemirdzas.
Esot trāpījusies pie meitenēm, kuras strādājušas pie grāmatas par augu valsts krāsvielām, lai austu Lielos Lakatus. Pieslēgusies negribīgi. Sākusi eksperimentēt ar samtenēm. Un atvērās augu valsts maģija, notika brīnums. “Liekas, ka Visumā saslēdzos ar savu mammu,” stāstu ar asaru acs kaktiņā noslēdz Mudīte.