“Man nepatīk, ja Lielo Lakatu sauc par vildrānu,” stāstu iesāk Ingrīda. “Drāna no vilnas un tikai? No kā mēteli šūt, kleitu. Bet Lielie Lakati ir maģiski. Jau pats aušanas process – mēs uztinam, uztinam, bet lai kā tas saplānots galvā, uz papīra – nekad nevar zināt, kā izskatīsies rūtī. Un tad, kad ieraugi pirmo – sirds gavilē, process turpinās uz emociju viļņa! To visu tu ieaud lakatā – prieku, labās domas, atmiņas. Lakats kļūst par tavu emociju spoguli. Ja aušanas procesā kas saplīst vai salūst, metam mieru. Dusmīgas neaužam.”

Ingrīda ir pilsētniece paaudžu paaudzēs. Bērnības atmiņās palikusi mamma, pārklājot gultas ar baltām segām. Kad apprecējusies, vīramāte pamanījusi Ingrīdas tiecību uz senatnīgām lietām un uzdāvinājusi savu Lielo Lakatu. Ingrīda klājusi to visur, neredzot kožu izēstos caurumus, līdz pavisam nemanot sākusi aust pati. Nu Lielie Lakati ir katram dzimtas pēctecim. Bez tiem dzīve nav iedomājama.