Tas pasauca. Pasauca ar savu košo dzīparu pelēcīgajā rakstā un vienlaikus parādīja Rudītes ceļu pie tēva radu atzara, kurā mita viņas labais gariņš – tēta mamma.

Pati Rudīte nāk no Straupes lībiešiem. Daudz smalku darbu ticis saausts Lēdurgas, Turaidas pusē, dzimtā, kurā astoņi bērni – daudzi izcili rokdarbnieki. Bērnības atmiņās visi dzīvojušies pagalmā, kur paklāts Lielais Lakats. Ar to pašu visi segti diendusā, zem tā glābušies no lietus, tajā nesta govīm sapļautā zāle. Tas nekad nenosmērējās. To nevajadzēja mazgāt – izpurināts tas atkal bijis tīrs un svaigs.

Mammas puses radu lādēs Rudīte vēlāk atradusi trīs vienādas pelēkas vildrānas. Vecāko no tām Rudīte, jau pati būdama audēja, ataudusi jeb nokopējusi.

Drīz ģimenes mājā ieradusies tēta mamma ar visu pūru. Tajā pēc gadiem Rudīte uzgājusi citu Lielo Lakatu – ar košu dzīparu pelēkajā pamatnē. Lai arī bērnībā tikušās reti, krāsa lakatā uzreiz atsaukusi atmiņā tēta mammas labu ļaužu labestību un pašu vecomammu kā labo gariņu savā bērnībā.

Nojausmu līmenī arī Rudīte pieķērusies medicīnai, jo vecāmamma bijusi “bērnu ķērēja” radībās. Košais dzīpars burtiski izcēlis Rudīti no pelēcības, un nu viņa auž savas vildrānas īpaši košas – no krāsām, ko dod augu valsts. Mātes dzimtas rokdarbnieču turpinātāja tēva dzimtas spilgto krāsu gammā.