Veltas vīramāte bijusi liela rokdarbniece. Iesākumā vedekla tikai skatījusies, kā un ko viņa dara, tad pati pamazām sākusi “niekoties”. Nejaušība Veltu ievedusi audēju studijas “Dzilna” izstādē. Tā ļoti patikusi un drīz vien Velta ir “Dzilnā” un 1984. gadā sāk mācīties aust. Sākumā dvieļus un spilventiņus, bet pēc neilga laika tapušas Veltas pirmās vildrānas. Vīramātei pašai bijusi sava vildrāna, Veltas mātei arī – mantota no mātes 1911. gadā – tātad – vecāka par 100 gadiem.

Kad Velta savu mammu izvadījusi Citā Saulē, tikusi izpildīta viņas vēlēšanās tērpties tautas tērpā. Bet vildrānu tomēr atstājusi mantojumā nākamajām paaudzēm.

Tā nu šodien tajā sildās bērnu bērni.

Bet Velta auž savējiem – katram dzimtas jaundzimušajam savu. Lai pietiek visam mūžam un/vai nākamajiem. Izmērs visām viens – 160cm X160 cm vedeklai, mazbērniem un citiem.

Par vildrānu mantošanu vai paņemšanu līdzi Aizsaulē Velta ir apcerīga. Katram  īpašniekam sava doma, ko vajag respektēt. Tie, kuri vēlas lielo lakatu paņemt sev līdzi, izraugās dažādus veidus, kā to labāk izdarīt: palūgt, lai uzsedz uz kājām, uzliek uz krūtīm, vai apsedz šķirstu.

Katra vildrāna, kas parādās Veltas redzeslokā, kā magnēts velk roku tuvāk un liek to noglāstīt. Viņa arī allaž to izdara. Jo noskaņojums, attieksme, ar kādu katrs lakats austs, ir sajūtams iztālēm. Tajās nepārprotami ir Mīlestība un gatavība stāstīt savu stāstu ikvienam, kurš gatavs to uzklausīt.