Bērnībā abas ar vecmāmiņu augusta naktīs bieži devāmies uz naksnīgo pļavu lūkoties zvaigznēs. Viņa man stāstīja par to, ka katru reizi, kad nokrīt kāda zvaigzne, aiziet cilvēks. Es savilku lūpas raudienā, bet tad vecmāmiņa pielaboja: “Var jau būt arī otrādi – zvaigzne nokrīt – kāds cilvēks atgriežas uz Zemes!”

Vienā mirklī likās, ka pilnīgi precīzi redzu vietu, kur iekrīt zvaigznīte – tepat, aiz skupsnas.

Metos pļavā – basām kājelēm, pa aukstu rasainu zāli… izskraidījos, izmeklējos… nekā… nosalusi atgriezos pie vecmāmiņas. Viņa mani ieripināja klēpī, satina savā vildrānā un turēja, cieši piespiestu klāt, līdz sasildījos. To miera un siltuma sajūtu mans ķermenis atceras fiziski, sirds – emocionāli. Visus 70 gadus.

Šodien saviem maz- un mazmazbērniem, kurus gaidu ierodamies pasaulē, katram pasūtu viņa īpašo vildrānu – ļoti intīmu, personisku, ieaužot rakstā gan izvēlētā vārda simbolus, gan dzimtās vietas krāsas, siltas domas un Mīlestību.